Mazais ūdensvīriņš

 
Der kleine Wassermann von Otfried Preussler.
Māmiņas apdarinātie lina paladziņi mazdēliņam.

Un te neliels fragments no grāmatiņas, no kuras nāca iedvesma par šo tēlu:


Kādu dienu, kad ūdensvīrs pārnāca mājās, ūdenssieva viņam sacīja:
- Šodien Tev jāuzvedas pavisam klusu. Mums ir piedzimis mazs puisītis!
- Ko tu neteiksi! - ūdensvīrs priecīgi jo priecīgi iesaucās. - Īsts mazs puisītis?
- Jā, īsts mazs ūdensvīriņš, - sieva atbildēja. - Tikai, lūdzams, novelc zābakus un ej iekšā klusītiņām! Man liekas, viņš vēl guļ.
Ūdensvīrs noāva savus dzeltenos ābakus un iegāja uz pirkstgaliem mājā. Tā bija celta no niedru stublājiem un stāvēja dziļi pašā Dzirnavu dīķa dibenā. Sienas bija apmestas nevis ar javu, bet ar dūņām, jo tā taču bija ūdensvīra un ūdenssievas māja. Tajā bija virtuve un pieliekamais, viena dzīvojamā istaba, viena guļamistaba un priekšnams. Grīdas bija nokaisītas ar tīrām, baltām smiltīm, logiem priekšā karājās spilgti zaļi aizkari, austi no aļģēm un tīteņaugiem. Un, protams, visas istabas, priekšnams un virtuve, kā arī pieliekamais bija pilni ar ūdeni. Vai maz varēja būt citādi, ja māja stāvēja pašā Dzirnavu dīķa dibenā? 
Ūdensvīrs uz pirkstgaliem izslīdēja cauri priekšnamam un klusītiņām iegāja virtuvē. No virtuves - dzīvojamajā istabām no dzīvojamās istabas - guļamistabā. Un, klusi, klusi pielavījies pie gultas, viņš ieraudzīja niedru groziņā guļam mazu ūdenspuisīti. Mazulim acis bija aizvērtas, viņš gulēja miegā, salicis dūrītes uz spilvena abās pusēs sārtajai sejiņai. Izskatījās, it kā bērniņš būtu aizspiedis ausis.
- Kā viņš tev patīk? - ūdenssieva pavaicāja. Arī viņa bija ienākusi guļamistabā un lūkojās ūdenvīram pār plecu.
- Varēja gan būt drusku lielāks... Bet vispār viņš man patīk. - Ūdensvīrs noliecās pār niedru grozu un skaitīja: - Viens, divi, trīs, četri, pieci...
- Ko tu tur skaiti? - ūdenssieva vaicāja.
- Tāpat vien, es pārskaitu, vai viņam ir visi pirksti, - ūdensvīrs paklusām sacīja. - Un paveries uz šīm brašajām kājelēm! Kad dēlēns paaugsies, es viņam pagādāšu pāri skaistu dzeltenu zābaku, niedru zaļus svārkus, brūnas bikses un spilgti sarkanu cepuri ar pušķi galā!... Vislabāk man patīk viņa mati. Tu jau zini, ka es vienmēr esmu sapņojis par tādu mazu puisīti ar zaļiem matiem! 
- Uzmanīgāk! - brīdināja ūdenssieva. - Ko tu tur atkal dari?
- Netraucē mani, - ūdensvīrs aizrādīja. - Man jāapskatās, vai viņam starp pirkstiņiem ir arī peldplēves. Ūdenspuisītim tas ir svarīgi. - Un ūdensvīrs gribēja atvērt dēla dūrīti. Taču tajā mirklī mazais ūdensvīriņš pamodās un izberzēja acis.
- Paskaties tikai! - ūdensvīriņa tētis pēkšņi iesaucās it skaļi. - Vai tu redzi? Vai tu to redzi?
- Ak tomēr ir starp pirkstiņiem peldplēves? - māte smējās.
- Arī tas, arī tas! - ūdensvīrs priecīgs sauca. - Bet tagad es pat zinu, kādā krāsā ir viņa acis! Tās ir zaļas, tās ir zaļas, tās ir īsta ūdensvīra zaļās acis!
Ūdensvīrs izņēma mazo ūdensvīriņu no niedru groza, pacēla to augstu virs galvas un uzsāka ar zēnu rokās tik līksmu deju, ka niedru sienas drebēja un baltā grīda putēt putēja. Bet ūdenstētis tik dziedāja un dziedāja:
- Mums piedzimis mazs ūdensvīriņš! Mums piedzimis mazs ūdensvīriņš!
No malu malām sapeldēja zivis un ielūkojās ar izvalbītajām acīm pa logiem. Mazais ūdensvīriņš jautri spirināja rokas un kājas. Un katrs, kas vien gribēja, no pirmā acu uzmetiena redzēja, ka viņš patiešām ir īsts, mazs ūdensvīriņš.

(fragments no Otfrīda Preislera grāmatas "Mazais ūdensvīriņš", no vācu val.tulkojis Ingus Liniņš)